"Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2025" noslēgusies

    Noslēgusies "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2025" grāmatu vērtēšana 

    Špoģu vidusskolā notika "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2025" noslēguma pasākums. BŽ anketas bija aizpildījuši 73 Višķu pagasta bibliotēkas un Špoģu vidusskolas lasītāji, bet droši vien kāds arī piemirsa to izdarīt. Visčaklākie bija tieši jaunāko klašu lasītāji.

Kopumā 1.vietā ierindojās:

5+ grupā - "Ceļotājs čemodāns"

7+ grupā - "Mans tētis raksta grāmatas"

9+ grupā - "Miška"

11+ grupā - "Meitene ar šauteni".

    No bērnu reakcijas zālē varēja redzēt, ka ļoti lielu piekrišanu ir izpelnījusies grāmatiņa "Miška", kas tāsta par afgāņu bēgļu ģimeni -  astoņgadīgās Roijas ģimenei beidzot ir sava māja un arī mājdzīvnieks – mīlīgs balts pundurtrusītis, kuru Roija nosauca par Mišku.

    Pasākumu vadīja skolas bibliotekāre Ingrīda Kolosovska. Visķu pagasta bibliotēkas vadītājs Jānis Strods bērniem pastāstīja par savas bērnības mīļākajām grāmatām. Savukārt, latviešu valodas skolotāja Valentīna Ivanova katru gadu izlasa visas Bērnu žūrijas grāmatas. Viņa padalījās ar kopīgiem iespaidiem par visu šogad izlasīto.

    Visi čaklākie lasītāji saņēma balviņas - mobilā telefona turētāju ar sabiedrības iesaistes kustības ,,Restarts lasīšanai” logo.

Populārākā grāmatiņa - "Miška"

Pasākuma kopskats skolas zālē

Pasākuma vadītāja - Špoģu vidusskolas bibliotekāre Ingrīda Kolosovska

Paši mazākie lasītāji

Višķu bibliotēkas vadītājs Jānis Strods stāsta par savas bērnības grāmatam

Valantīna Ivanova - čaklākā vecāku žūrijas un visu grāmatu lasītāja

Ineses Sarbajas grāmatiņas "Inča un Pinces krāsainie piedzīvojumi" dāvinājums

Višķu bibliotēka ir saņēmusi dāvinājumā Ineses Sarbajas grāmatiņu "Inča un Pinces krāsainie piedzīvojumi".

Grāmatiņa paredzēta mazajiem lasītājiem, lai kopā ar rūķu bērniem un bitīti mestos iekšā piedzīvojumies. Tajā var doties kopā ar rūķēniem viņu ekspedīcijā pretī pavasarim, bet kopā ar rūķīti Zinīti atšifrēt sarežģītos vārdus un āķīgos jautājumus.

Šī nav pirmā autores grāmata. Inese Sarbaja ir strādajusi pirmsskolas izglītības iestādē "Zvaniņš" Augšdaugavas novada Ilūkstē, kur Inese pati ir apgleznojusi sienas. Lūk, ko saka pati autore:

"Es kādreiz strādāju Ilūkstes Kultūras centrā un ļoti daudz ko noformēju. Un viena kolēģe, Regīna, man teica, ka tu tik skaisti zīmē un noteikti es piedzīvošu tos laikus, kad tu kā Margarita Stāraste varēsi uzrakstīt kādu grāmatu," atceras autore. "Un tad mums bija tāda noruna, ka viņa rakstīs tekstu un es zīmēšu. Un tad nāca citi laiki un citi dzīves pārbaudījumi, un, kad ir skumji, tad cilvēkam ir jāliek lietā sava enerģija. Un tad es sāku rakstīt bērniem pasaciņas. Kādreiz "Ilūkstes Novada Vēstis" izveidoja bērnu lappusīti, kur es sāku savas pasaciņas un zīmējumus izvietot. Tie materiāli krājās un krājās. Un tad man tuvinieki teica – Inese, tev ir tik daudz to zīmējumu, tik daudz to stāstu un dzejolīšu bērniem, varbūt ir vērts to visu publicēt? Tad es ilgi briedu un kompleksos mocījos – sanāks, nesanāks, man nelikās, ka es kaut ko protu, un beidzot es saņēmos." Tā sākumā tapa uzdevumu grāmatiņa "Ziemassvētku stāsts".

2005.gada vasaras sākums nāca ar lieliskām ziņām - izdevniecība „Apgāds Jumava” izdeva Ineses Sarbajas grāmatu bērniem „Inča un Pinces krāsainie piedzīvojumi”. Grāmata ir tapusi ar biedrības „Subatieši - sanākam, domājam, darām” un Augšdaugavas novada pašvaldības atbalstu. Nu tagad tā lasāma arī Višķu pagasta bibliotēkā.

Informāciju pēc interneta materiāliem sagatavoja Višķu bibliotēkas vadītājs Jānis Strods

Oļegs Borisovičs - slavenākais Višķu miesta fotogrāfs

 

OĻEGS BORISOVIČS (1908 – 1942)

Slavenākais Višķu miesta fotogrāfs 

Oļegs Borisovičs ir dzimis 1908. gadā Preiļos pareizticīgo ģimenē. Viņa vecāki Timofejs un Olimpijada vēlējās, lai Oļegs kļūtu par skolotāju. 

O.Borisoviča vecāki Timofejs un Olimpijada. I.Fridrihsones dāvinājums Višķu bibliotēkai  

Jaunietis bija klibs kopš dzimšanas un, nevēlēdamies pildīt vecāku gribu, aizbildinājās ar to, ka mācītājs nedrīkst būt klibs. Tā vietā viņš pievērsās fotogrāfa amatam. Trūkst ziņu par to, kur Oļegs Borisovičs apguva fotografēšanas prasmes, taču pieļaujams, ka tas noticis Rīgā, jo jau 20. gadsimta 20.–30. gados tur bija pieejami fotogrāfu apmācības kursi.

O.Borisoviča fotoportrets. I.Fridrihsones dāvinājums Višķu bibliotēkai 

Savu fotodarbnīcu Oļegs Borisovičs sākotnēji atvēra Višķu pagasta Maļinovas ciemā. Vēlāk viņš ierīkoja fotoateljē Višķu miestiņa centrā, Aglonas ielā 48, kur atradās Jāņa Bekiša traktieris un pulcējās daudz cilvēku – potenciālo klientu. 

Mitrofanova "bulku vāģis" pie J.Bekiša traktiera un O.Borisoviča fotosalona Aglonas ielā 48. Borisovičs pie auto stūres, no labās pirmā (ar barankām) viņa sieva Domna, uz auto kapota sēž meitas Raja un Zoja (no J.Kudiņa privātkolekcijas)

Fotogrāfs Oļegs Borisovičs īpaši mīlēja fotografēt ainavas un portretus. Viņš bija apguvis arī retušēšanas iemaņas, un viņa uzņemtie portreti, no kuriem līdz mūsdienām saglabājies tikai neliels skaits, ir profesionāli un izteiksmīgi.

O.Borisovia meitas Raja un Zoja, 1938.g. O.Borisoviča foto (no J.Stroda privātkolekcijas)

1939. gadā Pareizticīgās baznīcas virsvalde bija lūgusi fotogrāfu dokumentēt Latgales baznīcas, lai izdotu fotoalbumu. Šo uzdevumu viņš paveica, ar velosipēdu apceļojot Latgali. Tomēr kara sākuma dēļ fotoalbums diemžēl netika izdots, un fotogrāfijas ir zudušas. 

Daniševkas pareizticīgo baznīca, 1932.g. O.Borisoviča foto. 
I.Fridrihsones dāvinājums Višķu bibliotēkai. Šis foto saglabājies, jo ir bijis pie radiniekiem

Vācu armijai okupējot Latviju, ģimene 1941. gadā devās uz Dagdu, no kurienes ar pēdējo vilcienu tika evakuēta uz Nikolajevskas pilsētu Krievijā. Viņu meitas Zoju un Raisu evakuēja uz Urāliem bez vecākiem. Dodoties prom no Latvijas, fotogrāfs līdzi paņēma fotokameru un citus piederumus.

1942. gada martā Oļegs Borisovičs saslima ar tīfu un nomira, jo, būdams labestīgas dabas cilvēks, bija palīdzējis ārstēt kādu tīfa slimnieku. Fotogrāfa sieva Domna, kas dzimusi 1912. gadā Latgalē, Kokinu ciemā, pēc Otrā pasaules kara kopā ar meitu Zoju un dēlu Sergeju atgriezās Daugavpilī 1945. gada beigās vai 1946. gada sākumā. Domna nomira 2008. gadā Rīgā, nodzīvojot garu mūžu – 96 gadus. Viņa ir saglabājusi nelielu daļu no sava vīra fotogrāfiskā mantojuma.

Mežu un dārzu dienu dalībnieki pie jaunās Višķu katoļu baznīcas.
O.Borisoviča foto (no J. Kudiņa privātkolekcijas)

Borisoviča meita Zoja sākumā dzīvoja Daugavpilī, kur apprecējās it kā ar čigānu baronu Borisu un vēlāk pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Pateicoties Oļega Borisoviča mazmeitai Allai, izdevies apkopot ziņas par vienu no mazāk zināmajiem Latgales fotogrāfiem – viņa dzīves gājumu un fotouzņēmumiem.

Višķu bibliotēkas un vairāku privātkolekcionāru krājuma fotogrāfijas liecina, ka O.Borisovičs ir daudz fotografējis kā Višķu miesta ainas, tā arī Špoģu pamatskolas un Višķu dārzkopības skolas izlaidumus.

VVDS VI izlaidums, 1938.g. O.Borisoviča fotomontāža (no Višķu bilbiotēkas krājuma)

Savukārt O.Borisoviča māsas meita Ilga Fridrihsone ir dāvājusi Višķu tehnikuma muzejam vairākas fotogrāfa ģimenes fotogrāfijas.

I.Fridrihsones dāvinātās fotogrāfijas

Informāciju no I.Pliča grāmatas “Latgales fotogrāfi” un pēc I. Fridrihsones stāstījuma sagatavoja Višķu bibliotēkas vadītājs Jānis Strods

Špoģu 755.mazpulka vēsture

 

Višķu Romas katoļu baznīcas vēsture

 Višķu Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas vēstures faktologija

Ievadam. Višķu Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Rēzeknes-Aglonas diecēzes draudzes baznīca. Tā atrodas Augšdaugavas novada Višķu pagasta Višķos un ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā ir viena no nedaudzām baznīcām, kas būvēta no šķeltiem akmeņiem un ir viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa dievnams.

1.foto. Skats uz Višķu jauno baznīcu no putna lidojuma (I.Suveizdas foto no FB)

Īsa vecās baznīcas vēsture. Pirmā Višķu Romas katoļu baznīca ir celta 1621. gadā no ozola baļķiem par godu svētajam Jānim Kristītājam. To uzcēla muižnieki Andrejs un Elizabete Moli ārpus Višķu ciema, kapsētā. 1625. gadā nodibināja Višķu draudzi. Šī baznīca draudzei kalpoja 94 gadus. 1715. gadā par Moļu pēcteču - Heronima un Katrīnas Moļu līdzekļiem baznīcu nojauca un pārcēla tuvāk pie Višķiem, uz Dotkas ezera pussalas. Šī baznīca draudzei kalpoja 190 gadus. Tā bija ar skaidu jumtu, bez torņa, priekšā atradās lievenis ar 4 mūrētām kolonām. 1937.gadā baznīcu nojauca un labākos būvmateriālus pārveda Valmieras baznīcas celtniecībai.

2.foto. Višķu vecā baznīca (no J.Kudiņa privātkolekcijas)

Draudzes apņemšanās celt jaunu mūra baznīcu. 1906. gada 8. oktobrī pie prāvesta B. Veržbicka sapulcējās draudzes locekļi, vairāki Višķu un Maļinovas pagastu zemnieki, lai apspriestu jaunas baznīcas būvniecības iespējas. Tika nolemts celt mūra baznīcu vecā koka dievnama vietā, pie tam Višķu pagasta zemnieki apņēmās katrs sagādāt vienu kubu akmeņu, bet Maļinovas pagasta zemnieki – ¼ kuba dēļu un citu materiālu. Tajā pašā gadā tika ievēlēta būvniecības komiteja: priekšsēdētājs - prāvests Broņislavs Veržbickis, palīgs - Višķu muižnieks Jāzeps Mols, locekļi – Guļānu ciema zemnieks Ignats Bombizs, Zužānu ciema zemnieks Jānis Kolužs, Višķu pagasta skrīveris (rakstvedis) Panelovs Džeriņš, goda locekļi – Ambeļu muižas muižnieks grāfs Pēteris Platers - Zībergs, Višķu pagasta vecākais Tanclavs Kusins, bijušais Višķu pagasta vecākais Mateišāns, Kapiņu pagasta Putnu ciema zemnieks Tanclavs Putāns. 1908. gada 5. septembrī draudze nolēma celt baznīcu jaunā vietā un pieprasīt iepriekš piešķirto muižnieka Jāņa Mola ziedojumu – 15 000 Ls jaunas baznīcas celtniecības vajadzībām (No https://web.archive.org/web/20160329030302/http://www.catholic.lv/viski/draudze.html).

Baznīcas celtniecība. 1908. gadā prāvests Broņislavs Veržbickis uzsāka celt jaunu baznīcu ārpus Višķu miesta apmēram pusotra km attāluma no vecās. Baznīcu cēla pēc zviedru tautības Liepājas arhitekta Eduarda Standmaņa būvprojekta. Tāpēc baznīcas interjerā jūtama protestantisma vienkāršība, jo baznīca nav tik grezna, kā citas katoļu baznīcas. Tā ir celta no šķeltiem akmeņiem un pieder pie viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa. Laikā no 1908. gada līdz 1915. gadam prāvests B.Veržbickis par draudzes locekļu un Leticijas Moles līdzekļiem uzcēla baznīcu un uzlika tai jumtu. Nepabeigti palika baznīcas iekšdarbi. 1918. gadā par Višķu draudzes prāvestu iecēla Izidoru Livcānu. Viņš veica baznīcas iekšdarbus: salika grīdas, griestus, izdarīja apmetuma darbus, ielika pagaidu altāri. Baznīca ir 30 m gara, 20 m plata, 14 m augsta ar vienu torni. Baznīcā ir 3 altāri.

3.foto. Jaunā baznīca 20-tajos gados (no J.Kudiņa privātkolekcijas)

1925. gadā sāka noturēt dievkalpojumus jaunajā mūra baznīcā. 1930. gadā bija nobeigti arī galvenie iekšdarbi. 1935. gadā tika nopirks 673 kg smagu zvanu. 1936. gadā par Višķu prāvestu iecēla Antonu Skromanu. Viņa laikā draudze iegādājās divus žirandolus, Jaunavas Marijas karogu, ievilka elektrību, cēla plebāniju, bet Rīgas Kolbes firma uzstādīja jaunas ērģeles. Tās iesvētīja profesors A.Novickis. Sprediķi runāja Augškalnes prāvests A.Misjuns.

4.foto. Rudzu pļauja pie baznīcas 20-tajos gados (no Vaboles Brāļu Skrindu muzeja krājuma)

Līdz karam pie baznīcas draudzes ir darbojusies latgaliešu kultūrveicināšanas biedrības “Saule” Višķu nodaļa. Šai biedrībai ir bijis savs kiosks, kurā tirgotas sveces, reliģiska satrura literatūra, sakramentālijas. Ir bijis draudzes koris, kurs piedalījies dažādos Dziesmu svētkos.

Bīskapa Boļeslava Sloskāna apmeklējums. 1934. gada 8. jūlijā bīskaps B. Sloskāns apmeklēja Višķu jauno un veco baznīcu, kā arī vietējās Latvijas katoļu Jaunatnes biedrības sapulci draudzes mājā. Bīskaps aicināja klātesošos augstu novērtēt tautas neatkarību brīvā valstī un brīvā Baznīcā, mudināja izkopt katolisko pašapziņu, dzīvu ticību, sirds šķīstību, degsmi un devīgumu attiecībā uz reliģiskiem mērķiem, kā arī atbalstīt katolisko presi, to lasot un izplatot.

1939. gada 27.jūnijā Višķu baznīcā iespēra zibens. Ugunsgrēku nodzēsa Višķu un Daugavpils ugunsdzēsēji. Baznīcai pilnīgi nopostīja kārniņu jumtu, kā arī sabojāja iekšējo iekārtu, tai skaitā galveno altāri, ērģeles un citus kulta priekšmetus. Kopējie zaudējumi sastādīja ap 20 000 latu. 4500 latus piešķīra toreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.  Otrā Pasaules kara laikā baznīca nav cietusi, taču ir gājušas bojā metriku grāmatas.

5.foto. Baznīcas torņa degšana pēc zibens spēriena 1939.gadā (no J.Kudiņa privātkolekcijas)

Laikā no 1966. līdz 1972. gadam prāvests Eugēnijs Klavcāns salaboja tornim jumtu un arī pašu torni, iegādājās solus, salika logus, pagaidu altāri pārnesa sānos un ierīkoja tur Svētā Jāņa Kristītāja altāri, sakārtoja Lielo altāri ar gleznu „Jēzus kristības Jordānas upē” ģipša veidojumā, un izkrāsoja baznīcu. Baznīcas labajā pusē ir melns ozolkoka altāris, kas pārvests no Dubnas kapelas.

6.foto. Baznīcas kopskats no sāniem (I.Kolosovskas foto)

1980. gados prāvesta Andreja Aglonieša darbības laikā norisa kapitālais remonts, tika izveidota Dievmātei veltīta kapela. Tika pabeigta baznīcas žoga celtniecība, kapitāli pārbūvēta torņa iekšpuse (vēl nebija likvidētas visas 1939. gadā notikušā ugunsgrēka sekas), tornī izveidotas metāla kāpnes, uzlieta betona grīda skatu laukumam, nomainīti logu satrūnējušie koka rāmji pret metāla rāmju dubultlogiem ar aizsargsietu, ierīkota jauna zakristeja baznīcas kreisajā pusē. Mūsdienās prāvesta A.Aglonieša vadībā tika ierīkota baznīcas apgaismošanas sistēma, pārveidots prezbitērijs.

Višķu draudzes prāvests Vladislavs Litaunieks – moceklis. 1941. gada sākumā arhibīskaps A. Springovičs par Višķu draudzes prāvestu iecēla jaunu, darbīgu un centīgu priesteri Vladislavu Litaunieku, kuru čekas ļaunā acs jau bija izraudzījusi par savu upuri nežēlīgai atriebībai un nolēmusi iznīcināt noslepkavojot. 1941. gada 23. martā jaunais Višķu draudzes prāvests ar vilcienu devās uz Feimaņu draudzi. Stacijā vairāki čekas ierēdņi izsekoja viņu, tad ar varu izsēdināja no vilciena un aizveda uz Daugavpils cietumu. 1941. gada 21. jūnijā prāvestu Vladislavu Litaunieku notiesāja uz nāvi ar mantas konfiskāciju par „valsts nodevību” un „kontrrevolucionāru” darbību. Prāvests V. Litaunieks pirms nāves sprieduma pasludināšanas un pēc tam līdz nāves soda izpildīšanai tika nežēlīgi mocīts, lai no viņa izspiestu pašrocīgi parakstītu atzīšanos. Pēc vāciešu ienākšanas Daugavpilī 1941. gada jūnija beigās, cietuma pagalmā tika atrasts masu kaps ar 11 upuriem, starp tiem bija arī prāvests V.Litaunieks, stipri sakropļots, salauztiem locekļiem, ar dzeloņstiepļu kroni galvā, uz krūtīm un muguras, dzīvam esot, izgrieztiem krustiem, zem nagiem sadzītām naglām utt. Višķu draudzes locekļi viņu apglabāja savas baznīcas dārzā.

7.foto. Priestera-mocekļa V.Litaunieka kapa vieta un piemineklis
baznīcas 100-gades svinību laikā 2025.gada 1.novembrī (J.Stroda foto)

2021.gada 15.augustā Višķu baznīcu un draudzi ar savu klātbūtni, dodoties no Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā, pagodināja Valsts prezidents Egils Levits ar kundzi Andru Leviti. Augstos viesus sagaidīja Augšdaugavas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Arvīds Kucins un Višķu pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Proms. Pie baznīcas vārtiem prezidentu sveica Višķu katoļu draudzes prāvests Andrejs Aglonietis un priesteris Bernards Vagalis. Delegācija devās baznīcas kreisajā pusē pie priestera – mocekļa Vladislava Litaunieka kapa, kur notika aizlūgums. Višķu baznīcas kora izpildījuma pavadībā augstie viesi nolika ziedus pie tautā mīlētā prāvesta kapavietas pieminekļa. Baznīcas iekšā tika apskatītu priesterim - moceklim veltīta tematiska izstāde, kurā apkopoti vēsturiskie fakti par priestera dzīvesgājumu. Ir zināms, ka viņš savos patriotiskajos sprediķos bija aicinājis nepakļauties padomju varai. Apzinādamies nāves briesmas, viņš palika uzticīgs kristīgajai ticībai un Latvijai, nelokāmi nostājoties pretī padomju antireliģiskajai politikai.

 

8.foto. Valsts Prezidenta E. Levita baznīcas apmeklējums 2021.gadā (D.Bitiņa foto)

        Višķu baznīca ir skaista ikvienā gadalaikā, ikvienā diennakts stundā. Tā lieliski iekļaujas Višķu puses ezeru ainavā un padomju laiku nesagandētajā apkārtēja dabas vidē. To ir augstu novērtējuši kā visu Latvijas novadu apmeklētāji, tā ārvalstu tūristi.

9.foto. Skats uz baznīcu no ceļa puses naksnīgo lukturu apgaismojumā (J.Stroda foto)

Materiālu sagatavoja Višķu bibliotēkas vadītājs Jānis Strods

Kolhoza “Putj Iļjiča” vēstures fakti

 

Kolhoza “Putj Iļjiča” vēstures fakti –

no pirmsākumiem līdz Luknas sovhoza izveidošanai.

Pēc kara 1945.gada 10.septembrī toreizējā Višķu pagasta teritorijā tika izveidotas 9 ciema padomes: Ambeļu, Augstkalnes, Grietēnu, Dubnas, Maļinovas, Medupes, Višķu, Podgurjes un Silavišķu.

1954.gada 14.jūnijā Podgurjes ciema padome tika likvidēta un pievienota Silavišķu ciema padomei.

1977.gada 28.martā nu jau Silavišķu ciema padome tika likvidēta un pievienota Višķu ciema padomei. Šī ciema padomes teritorija atbilst mūsdienu Višķu pagasta teritorijai. Višķu pagastu likvidēja 1949.gadā un atjaunoja 1990.gadā.

  1947.gadā 2.jūlijā Silavišķu ciema padomes teritorijā (“Vīgantu mājās”) tika noorganizēts lauksaimniecības artelis “Putj Iļjiča”.

1., 2., 3. attēli. Kolhoza "Putj Iļiča" dibināšanas sapulces protokols
(Daugavpils zonālā arhīva materiāls)

Tas bija otrais kolhozs Daugavpils apriņķī. Pirmais kolhozs ”Dzirkstele” tika nodibināts Dubnas ciema Bicānu sādžā 1947.gada 6.janvārī, kur par priekšsēdētāju ievēlēja Ādamu Vaivodu. Trešais Daugavpils apriņķa kolhozs ”Novij Putj” tika nodibināts arī Višķu pagastā – “Kalna Višķu” sādžā 1947.gada 3.jūlijā. Pavisam apriņķī izveidojās 318 šādi mazi kolhozi.

Par pirmo Putj Iļjiča arteļa padomes? priekšsēdētāju ievēlēja Ambrosovu P.A. Vēlāk kolhozam pievienojās citi blakus kolhozi: “Mičurina”, “Stahanovietis”, “Krasnij Oktjabrj” (Podgurjes c/p), “Tartaki” (Podgurjes c/p), “Krasnaja Razvedka”. Biegās kolhozs izveidojās par saimniecību ar diezgna lielu kopējo izmantojamo zemes platību 3004,5 ha, no kuriem lauksaimniecībā bija izmantojami tikai 1800 ha. Pirmais kolhoza priekšsēdētājs bija Afanasijs Zimovs. Par priekšsēdētāju strādāja arī Donāts Kursītis, kuram bija tikai pamatskolas izglītība. 

1.foto. Kolhoza pirmais priekšsēdētājs Donāts Kursītis
lasa politinformāciju (no J.Stroda privātkolekcijas)

No k-za padomes sēžū protokoliem redzams, ka visu 1947./1948.gadu sapulces vada Kursitis I.D (paraksts latv.). Sekretārs bija Kivrinš P.A. Kāds viņiem bija statuss, nav saprotams, jo viņi it kā nebija padomes locekļi.

Saimniecības teritorija atradās uz neauglīgas zemes, bija ļoti daudz kalnu un pauguru. 

2.foto. Siena pļaušana kolhozā "Putj Iļjiča"
(no J.Stroda privātkolekcijas)

Graudu raža knapi sasniedza 6-8 cnt/ha. Izstrādes dienas apmaksa bija zema: 5-12 kapeikas. Par izstrādes dienu kolhoznieki sākumā saņēma tikai 100-200 gr. graudu.

3.foto. Rudzu pļaušana kolhozā "Putj Iļjiča"
(no Oksanas KS Facebook)

Sākumā kolhozā bija zems tehnikas attīstības līmenis. Kad kolhozam “Putj Iļjiča” pievienoja kolhozu “Krasnij Oktjabrj”, tad zemes kopplatība sasniedz 4290 ha, bet lauksaimniecības zeme – 2800 ha.

1962.gadā kolhozā bija 11 traktori, 6 automašīnas un 3 kombaini. Naudas ienākumi 1962.gadā bija 113 tūkstoši rubļu. Darba samaksai bija izmaksāti 27,3 tūkstoši rubļi.

Ļoti bieži mainījās kolhoza vadītāji: No 1947. līdz 1965.gadam nomainījās 8 priekšsēdētāji – Vincents Bramanis, Eduards Marhiļevičs, Radionovs uc. Sākot ar 1965.gadu par kolhoza vadītāju kļuva Antons Laitāns. Tieši Laitāna laikā kolhozs sāka strauji attīstīties.

4.foto. Kolhoza pēdējais priekšsēdētājs Antons Laitāns
(no Špoģu v-skolas albūma)

A.Laitāna laikā graudu ražība sasniedza 18-20 cnt/ha. Par darbu tika ieviesta garantēta darba samaksa, tika uzcelta Pakņu govju ferma, pirmā divstāvu dzīvojamā māja Vīgantos.

X.foto. Kolhoza "Putj Iļjiča" pirmā daudzstāvu dzīvojamā māja 
(no Špoģu v-skolas albūma) 

Pēc A.Laitāna aiziešanas no kolhoza vadības ap 1971. gadu kolhozs tika reorganizēts par sovhozu “Lukna”, kur par tās direktoru kļuva J.Leitāns, jauns speciālists bez pieredzes…Saimniecības ekonomiskie rādītāji atkal kritās un iestājās stagnācijas periods…

Materiālu pēc interneta, preses, periodika.lv materiāliem un bijušo kolhoznieku atmiņām sagatavoja Višķu pagasta bibliotēkas vadītājs Jānis Strods